Es klusēju un klusējot viss nozied, Tāpat kā lapas, kurās salna kož, Bet tās ir spītīgas un gaida jaunu dienu, Un savus uzvalkus ik brīdi košāk poš Es klusēju, vai teicot mīļus vārdus, Kas Tavām slāpēm veldzējumu dos, Bet neatdarot apsolītos vārtus. Tev vairāk nesāpēs, kā klusēšanas sods Es klusēšu, es klusēšu, es klusēšu, Es klusēšu un runāšu vien brīžos, Kad dvēsele to manai sirdij liks Es klusēju, tur domā nemiers zudis, Varbūt tas tiešām pārāk dziļi mīt, Es, protams, izvēlos, man viena sirds tik krūtīs, Vai vari vairākas man apsolīt Es klusēšu, es klusēšu, es klusēšu, Es klusēšu un runāšu vien brīžos, Kad dvēsele to manai sirdij liks