Kā rozes ziedlapiņu maigā glāstā, Tik tuvs Tavs vaigs un apskāvienā Mīlestību auklē Tava sirds. Kā pasakā vai bezgalīgā stāstā, Vēl tālā sapnī saucu manas bērnu dienas vērot, Tava sirds. Vien Tavai balsij nerimstošai pretī nāku, Vien paļāvībai vieta šeit, kur Tava sirds. No Tavas sirds pret sauli savu dzīvi sāku, No Tevis manā dzīvē tikai gaisma mirdz. Kā rozes ziedlapiņu maigā glāstā, Tik tuvs Tavs vaigs un apskāvienā Mīlestību auklē Tava sirds. Vien Tavai balsij nerimstošai pretī nāku, Vien paļāvībai vieta šeit, kur Tava sirds. No Tavas sirds pret sauli savu dzīvi sāku, No Tevis manā dzīvē tikai gaisma mirdz. Vēl straujā kritienā ik viena mana sāpe, Vēl nerimstot, un iežūžota skan. Vēl straujā kritienā ik viena mana sāpe, Tur rasas pilienā ir savākta jau man. Vien Tavai balsij nerimstošai pretī nāku, Vien paļāvībai vieta šeit, kur Tava sirds. No Tavas sirds pret sauli savu dzīvi sāku, No Tevis manā ceļā tikai gaisma mirdz.