Man nav, ko tev teikt, nav
Ko tev teikt nav man
Ko tev teikt man nav
Ko teikt tev
Pamodini mani - reizē pamodini manu dabu
Nepatīk, ja tai traucē darīt pašai pat savu darbu
Varbūt izklausos es slikti, patīk taisīt skarbu skaņu
Bet kā daži ir piekopuši, es arī diezgan daudz daru labu
Pēc ārienes visi esam vienādi, visa Zemeslode
Tu teiksi - atšķirīgi? Tev šķiet tā, vispār neredzot
Neko, ja nav laika šim, tad piekāp, tikai masku nopārdod
Jo gribu redzēt tavu purnu savus rakstus norādot
Man nav, ko tev teikt, nav
Ko tev teikt nav man
Ko tev teikt man nav
Ko teikt tev
Praktiski, visi esam salīdzinoši - taktiski
Tajā pašā laikā - katrs savu galvu ir atsitis
Saticis jau esi mani? bet šajā dzīvē - latviski
Un rase, uz kuru esmu rasistiski noskaņots ir rasisti
Kurš bija pirmais, kurš cilvēkus izdomāja šķirot?
Neticu, ka šķīvītis šis vēl nav izbojāts un lido
Man ir ticība, bet daudzi nemaz nezina, kas tā ir
Ja pastudēt kāds spētu, vārdi būtu mazāk sakāmi
Var redzēt, daudziem skan šī dziesma kā beztēma
Kā cita valoda, kuru iemācīties tie nespēj
Arestē kaut vai mani, bet vajadzēs meklēt
Es redzu sevi daudz kur, bet, nu, ne jau aiz restēm
Mums katram pārāk atšķirīga mentalitāte
Nebrīnos, ja nekas no tās drīz pat nepaliks pāri
Mums ir cilvēki, kuriem daudz kas ir, bet viņiem vajag vairāk
Paliek garlaicīgi, vajag lielāku platību, lai staigātu
Vajag visu, vajag to, ko citi paņemt nevarot
Vajag lietas, kuras - patiesībā, nedod tev neko
Man ir cilvēki, viņu nav daudz, bet viņi nebaidīsies
Jo manās acīs tu esi viens, pluss, nevajadzīgas lietas
Man nav, ko tev teikt, nav
Ko tev teikt nav man
Ko tev teikt man nav
Ko teikt tev