Kad mēs bijām jauni puiši mūsu dzimtenē,
Strādājām kā kurpniekzeļļi maskav's forštatē.
Darbnīcai bij' pagrablogi, priekšā redeles,
Garām ejot labi varēj' redzēt meitenes
Izbērām uz trotuāra piķa gabalus,
Tā lai garām ejot, pielipina papēžus,
Skuķi loga priekšā nu ar piķi mocījās
Tīrot to no papēžiem tās forši locījās
Jo tur bij' slaidas kājas, garas kājas īsos bruncīšos,
Tur bij' kājas mazām spalviņām un augstos papēžos,
Ja pa starpam kāda gadījās kā nocirsts telefonstabs,
Visā visumā uz augšu paskats vienmēr bija labs.
Tā pie loga vienos priekos dienas pavadīj,
Štrunts par to, ka meistars mani bieži "sabraņij",
Pēkšķi vienā dienā sastingu kā trieka sists
– Vai! Trotuāra piķī iegāzies bij' policists
Nu ar dievu slaidās kājas,
Visi īsie bruncīši,
Nu ar dievu kājas spalviņām un augstie papēži.
Tiesnesis bij' niknā omā, advokāts mums nebij' labs,
Sods ko piesprieda mūs ķēra tā kā pārbrauktuves stabs
Sešus mēnešus mēs "čokā" sēdēt dabūjām,
Cietumsargiem pazoles mēs abi labojām
Tomēr skaidri zinājām, kad ārā izkļusim
Kurpniekpagrabā mēs darbu tūliņ meklēsim
Jo tur bij' slaidas kājas, garas kājas īsos bruncīšos,
Tur bij' kājas mazām spalviņām un augstos papēžos,
Ja pa starpam kāda gadījās kā nocirsts telefonstabs,
Visā visumā uz augšu paskats vienmēr bija labs.