Šis stāsts, ko jūs dzirdēsiet nebūs pārāk jauns
Jo visiem sen zināms, cik alkohols ļauns.
Ja no rīta es jūtos, ka galvā man svins,
Tad zinu, ka vainīgs ir viskijs un džins.
Tāpatās no ruma, vai gaišs tas vai tumšs,
Ja dzeru, tad uzvedos vēlāk kā dumjš.
Kad citiem dārgs šampaniets valodas rais',
Tas man tikai vēderā burbuļus tais'.
Jo man garšo alus, ai kā garšo tas,
Un pārējie dzērieni, teikšu jums atklāti
Ir tikai samazgas.
Ja dzeru es vīnu, man šļupstēt sāk balss
Un sarkans kā pipars kļūst deguna gals.
Tādēļ vienmēr un visur, kur iedzerts kas tiek,
Es lūdzos, lai uz galda man alutiņ' liek.
Ja atrodos restorānā, kas skaitās glauns,
Manai sieviņai dažreiz tur paliekās kauns.
Aiz frakas ciet nogrābju viesmīli es
Un saucu: "tūliņ "sikspaku" alutiņ' nes!"
Jo man garšo alus, ai kā garšo tas,
Un pārējie dzērieni, teikšu jums atklāti
Ir tikai samazgas.
Kad man' viesībās ielūdz, kur kokteiļi līst,
Es paliekos nervozs un sāku pat svīst.
Jo zinu - drīz liķiers un konjaki nāks
Un vēders tad nejauki protestēt sāks.
Tad es namamāti grābju ar kustību strauju
Un dejojot viņu uz guļamistabu rauju,
Tur kaislīgi čukstu: "Jums skaists dekoltē!
Bet vai kanniņā alus nav jums pagultē?"
Jo man garšo alus, ai kā garšo tas,
Un pārējie dzērieni, teikšu jums atklāti
Ir tikai samazgas.