Halloo Un tā tu gaidi, savu nāvi Un tā tu skraidi un vaidi, tas nevar tā būt Tā tu guli, katru nakti Bez liekas tauku kārtas, kas sasildītu Man nav ko teikt Man nav ko teikt Un tā tu smaidi par savu laimi Ko viegli nozagt, pārlieku viegli, bet atkal tā būs Tu mani spaidi par savu cenu Par mazu niecīgu devu, satraukumā Man nav ko teikt Man nav ko teikt Man nav ko teikt Man nav ko teikt Un dusmās durvis cērtu ciet Bet pārāk agri nedrīkst spriest Kad otrās šķiras vīrs te spriež Kā tas murgus nevar ciest Es tevi ienīstu ar vien' Ne mazāk, vairāk, kā pats dievs Un kādēļ rokas pacelsiet Es sevi ienīstu ar vien' Man nav ko teikt Man nav ko teikt Man nav ko teikt Man nav ko teikt