Lopiem tik vēlīgu mani kā sīkumu Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu. Ai, kā sirds saimniekam līksmībā kratījās Kad manā augšanā ilgi viņš skatījās Saņemot jūlija tveici un sausumu Vezumi pazuda manī ar gausumu. Tagad vēl savu es atminos krāvēju Pļavā uz paugura ilgi es stāvēju. Tiem nu tik vēlīgu Mani kā sīkumu Ūdeņi aiznes gar Krastmalas līkumu. Gani, kas lopus še Vasarā ganīsiet Pieminiet mani ja vietu šo manīsiet. Ozols vecs vēroja pieri tik krokainu Vēderu manējo lielu un spokainu. Kūtīs reiz lopiņi saņems kā svētdienu Zāļu un ziedlapu garšīgo ēdienu. Ak tik vēlīgu ūdeņi nes Mani kaut kur Kā sīkumu Gani kas te rīt ganīsiet Pieminiet mani, mani pieminiet.