Amsterdamā kādā parkā,
Mūsdienīgā ļaužu tracī, ieraudzīju dīķī peldam
Pīlīti ar zelta acīm.
Gribējās tur šurpu krastā pievilināt, kaut vai nozagt,
Piebarot ar labiem vārdiem,
Saķert ciet un dabūt grozā, atvest mājā, palaist dīķī,
Un tad visiem draugiem sacīt,
Ka starp visām pīlēm, man ir pīlīte ar zelta acīm, acīm,
Acīm.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Amsterdamā kādā parkā
Atved viņu savā dārzā, ziedēs koki, strauti gulgos,
Bet nekad vairs zelta acis
Tā kā toreiz neatspulgos Amserdamā, kādā parkā,
Mūsdienīgā ļaužu tracī
Atstāju es dīķī peldam pīlīti ar zelta acīm, acīm, acīm.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Nepaņēmu, nepasaucu, jo uz mūžiem nolemts,
Tās zelta acis jau ir tikai tev, tu tālā, nedabūtā.
Amsterdamā kādā parkā...