Tā būs saulaina, bet tumša vasara Tai mani grēki dejos kā asara Lietainā dienā, ar lāsēm uz vaiga Kuru skūpstīšu es un mana vaina Uz sirds Lauvas nagu atstātās rētas Melnas atraitnes inde, kas kož vēnas Beidzot vienaldzībai liks sevi manīt Kurai tiks mani maldugunīm līdzi vadīt Klupinās čūskas, grūdīs tumšos purvos Dēles sūksies kā meitenes nemīlētas Dūmakainu pagrabu šaurajos klubos No kuriem mūs vēl nedēļām vēdinās Beigas nebūs karstas, asaras neizgaros Mana sirdsapziņa līdz tām būs tīra Sirdsapziņa tīra, kad neizmantota Mana sirds, beigas sagaidot, būs pusdzīva Un labi vien būs