Kā visi vēstures kari, arī mani ir dēļ sievietes
Rakstu vēstules gari, kad mērs divreiz pieliets
Pie pusdzerta stopa sēžot, kāda kluba telpā
Kurā ruma sātināta valoda un skumjas katrā elpā
Sirds pukst sārmainas un nātrija pilnas asinis
Tu iedomāties nevari, cik sāpīgi silda atmiņas
Manā Kasablankā viss tik apsnidzis un auksts
Ka naktīs jūtu, kā man roku aplicis ir Fausts
Laiks ir slikts ārsts, lai gan pie sienas diploms
Izraksta visas zāles, bet tas nav vienas dienas sindroms
Neredzu nevienas citas, redzot vienu kā būtu ciklops
Citas zemākos plauktos liktas. Visām sūda skidons!
Nevajag tos romānus! Neesmu ne Prusts, ne Grīns!
Ne svētais, ko pievelk krusts! Ne Džeims Dīns
Kas melo, ne jūt, ja masku plaukta saturs līdz
Kad uz grīdas raud sadurts Grīgs un romantika mirst
Ar godkārību sirgst katra doma un pateikts vārds
To nemanot, no mūsu pamatiem jau pabeigts sārts
Antištaketisti, bet tomēr uguns abiem pirkstos
Nu tas sārts zem papēžiem kā pa Jāņiem dzirksto
Siltums zūd, pa slāņiem irstot, aizver acis Grīgs
Un to, kas neviltots starp mums, aiznes sev līdz
Arī Džona Fergusona sirds kaites nedzīst
Mēs vājprāta vajāti, jo šādas saites neplīst
Nu manas rokas cenšas sildīt pilnīgi svešas
Tādas, kurām patīk ar zagtu mantu pildīt ķešas
Tādas, kas vijas ap katru, kas vijas ap tām
Mirkļa mīlestības skaistu sirēnu izskatā
Un joprojām sirds lauž dūres, sitot par Tevi
Spītē likstām un grauj mūrus, krītot gar zemi
Ceļot sapni, ko agri vai vēlu sapņotu kopā
Tagad zvērestu tīstokļi lēni saplok rokā
Zinu, ar laiku, bet turpinu iet tālāk par Tevi
Raustot lauvu aiz ūsām kā aiz koka lapām karteli
Man bieži jautā "Kā?", es atbildu - "Ir vieglāk"
Kā? Kā mūsu vasarās karstās vartīties sniegā
Man ir Tava bilde bilžu rāmī, ko atdot derētu
Tā guļ kartona kastē, kur krāmi, - pažobelē
Kāds cits to pāris gadu krājumu būtu jau pārdevis
Bet nē. Kā smejām, Tu būsi taurenis un es spārenis
Kad drosmīgi ceļu roku, vēl pinti lej bārmenis
Un ja speru soli, tad kāja stipri sper pa skārdeni
Tā jau pareģoja - tās zilās acis sirdis lauž viegli
Tās paliek tik aukstas, ka tās skauž pat ziemu
Es Tevi nolāpīti ilgi... un joprojām lēnām
Tik ļoti, ka jūt, kā tā ķīmija plūst pa vēnām
Un pat kad liekas, nu jau diezgan būtu
Caur nerimušu izsalkumu justs, es Tevi atkal sķērsām jūtu
Kā krusts
Viņa