Bij' vasara toreiz tik zaiga Un ziedēja pļavas un sils. Tu pretim man nāci tik maiga, Tev galvā bij' lakatiņš zils. Atmiņā lakatiņš zilais, Mati kā saulstaru riets. Biji man viena, Nakts tu vai diena, Mīlas viskrāšņākais zieds. Tos vārdus, ko sniedzi man ķīlai, Tos sirdī es ieslēdzu sev, Jo toreiz es ticēju mīlai, Un ticēju laimei un tev. Tā pagāja vasarā zaigā, Un novīta pļavas un sils. Vairs nenāca meitene maigā, Kam galvā bij' lakatiņš zils.