Vienmēr, kad tu nāc Es acis atvērt kautrējos Jo esi tu brīnums mans Un laikam arī sods Bet, kad tu projām ej Nav jēgas tavas pēdas dzīt Jo atmiņas ir debesis Kas lejā nenokrīt Es vienmēr gribu bēgt Tas nerisina it neko Tas visu tikai sabojā Un visu tikai pasvītro Ka nemirs it neviens Un nepametīs it nekad Es tikai čukstus māku to Pateikt svarīgāko Na-av man vairs (glāstu, kuros atgriezties) Vie-ienīgais (atmiņās drīkst kavēties) Na-av man vairs (ar citiem jēgas sacensties) Vie-ienīgais Man laikā pamosties Un iebrist baltā kupenā Un kailam vējā sadurties Lai sāp un nav jādomā Varbūt nesaprasts Varbūt nedaudz nekaunīgs Es gribu tās atmiņas Kas lejā nenokrīt Na-av man vairs (glāstu, kuros atgriezties) Vienīgais (atmiņās drīkst kavēties) Na-av man vairs (ar citiem jēga sacensties) Vie-ienīgais Na-av man vairs (domu, kurās sapīties) Vie-ienīgais (laikam mainoties) Na-av man vairs (ar sevi jēga sacensties) Vie-ienīgais Na-av man vairs (zīmes, kuras jātulko) Vie-ienīgais (kurš kuru atbrīvo?) Na-av man vairs (ēnas, kuras pievieno) Vie-ienīgais