Ir aizaugušas takas, Redzi pati, Kur katru gadu Jauna zāle dīgst; Bet uz to puisi, Kas reiz tevi satiks, Es laikam esmu Mazliet greizsirdīgs. Vai tamdēļ, kad mēs Skatus mijām biežāk, Un tagad gandrīz Nepārmainām tos, Bet divi ceļi Bieži projām griežas, Lai tālumā Ar citiem satiktos. Bet tagad šeit, Uz lielās dzīves trases Man tevi atcerēties Silti būs. Tu esi meitene No manas klases Kaut zvans uz stundu Sen vairs nesauc mūs. Un dzīvē visus- Viņu, tevi, mani, Kur vajadzēja Nostādīja draugs- Mūs skolas klusie Koridora zvani No tādām tālēm Kopā nesasauks. Bet atbrauc gan- Tu sapratīsi pati, Drīz mūsu kraujas Atkal ziedos plauks! Bet uz to puisi, Kas reiz tevi satiks, Es laikam būšu Mazliet greizsirdīgs.