Vārdos nevar izteikt to, kā lai tādu sauc, Aizliegtajos ābolos kodušies ir daudz. Cits par stipru, cits no sirds, citam par to kauns, Citam asaras vēl birst, citam zudis draugs. Tik aizliegtajos ābolos kopā ir viss sāls, Kurš gan negrib noraut to, kam īsti netiek klāt. Par maz ir zināt, jāļauj degt, katram pašam bļaut, No bailēm nespēt pagulēt un tad galvā šaut. Kuram gan nav gadījies nekad, Kodiens aizliegtajā ābolā? Tāpēc kod, kod, ja vari tā, Cita rītdiena var nepienākt. Brālis brālim neatbild, visu tomēr dzird. Ir tik saldi āboli - tie pārkāpēju cilts. Tikai dažiem paveicas, rētas ātri dzīst, Un nekad pēc kodiena nožēlas nepazīst.