Nekā es dzīvē neredzēju, Es sevi aizmirst nevarēju. Sev vaicāju – vai sapnī biju? Sevi attinu kā dziju. Vējš mani pacēla kā skaidu Tālos klajumos. Bet tagad pilns ar alku spēju Es dzirdu pat, kā jumti kūst, Kā pakši silto rīta vēju Uz mežaraga māca pūst. Grib ceļu manas kājas kā suni Sev pa priekšu laist. Tā kā sārta un mirdzoša izkapts Karsta elpa kaist. Arvienu tālāk gāju laukā, Es grāvjos izplūdu kā traukā, Es ieslīdēju katrā augā, Es biju katrā kukainī. Tas viss tik tuvu, tik tuvu izrādās man.