Lielā pilsētā no maza miesta – tā ir mana dziesma
Cik esmu izaudzis sapists, par to var gari spriest
Cik esmu paņēmis pats, un cik jau mani spiež
Komā braucot vilcienā, kuram gar logu gadi skrien
Es naktīs skatos debesīs un domāju par dzīvi
Skolā visi mani mīlēja, bet tad es nonācu, kur ekskluzīvi nīst
Ansis hiphopā – "wassup, yo, reps pa' dzīvi, pīs!"
Tas ir pizģec, kādas cilvēki sev izraksta zāles
Uz pāris vasarām, kur gulēt, sev biju izracis grāvi
Daudz zivju jūrā, kurā biju ar kaklā enkuru pazudis
Pālī atpakaļ uz mammas klēpi kā ķengura mazulis
Es šķirstu tumšas bildes, kurās biju ietagots
Tos vakarus var vienreiz tikai pazaudēt kā piena zobus
No rīta ceļos jau neceļos, metos ceļos, tā stunda nāk
Kunga prāts, acīm kā gazeles skrien tumsa pāri
No rīta pamosties no tā, ka tu smirdi
Tad skaiti dušā pātarus, gribi mirt, kamēr žņaudz sātani sirdi
Īsumā, tā vairs nav mana tējas tase
Es savu paceļu par katru izeju, ko es te esmu spējis rast
Dzīvoju skaļi, jo šaubām manī bij vajadzīgs klusums
Man esmu es pats, ja kādreiz sevī nāksies aizpildīt tukšumus
"Ja nu viss ko mīlu ir tikai prokrastinācija?"
Man čukst balsis galvā klusas kā Instagrama notifikācijas
Ikdiena ir cīņa. "Kurš padosies?", te spekulē un nīst
Un, zini, pat kolēģi par tevi reizēm neturēs te īkšķus
Ir dienas, kad visi augstie mērķi liekas tik zemi
Bet ir dienas, kad nē. Un kādu dienu es ceru
Pēc gadiem kopā labi pasmieties ar tiem, kas mani apskauda
Bet liekas – mainot mazas lietas, varu mainīt pasaules
Kad es biju mazs, šad tad sapņoju, ka mani sašauj
Un pirmoreiz sajutu to, kā apēd manu katru vārdu
Tāpēc aiz sevis gribu atstāt vienu traku stāstu
Katras manas dienas nāve iestājas, kad nakts ir klāt
Dzīvoju, lai maksātu par to, ka tērēju skābekli
Tāpēc katri vārdi ir pēdējie vārdi
Un, nākot rītam, domāju, kurš no jūsu dieviem man ir sēdējis klāt, ko?
Projekts Mīnuss!