Solis tikšumā.
Asfalta kurpes skan liegi.
Vakar šķita neizvilks dzīvību viņš aiz pēdējā diega.
Saule vairs nesilda.
Mākoņi liekas vairāk silti, kā
Dūnu segas parkā, mucas krāsniņa zem tilta.
Kabatas nav tukšas, tajās ģimenes bildes.
Materiāli nepiepilda bet tik tīri un šķīsti kā milti.
Nav svarīgi kā. Viss tur redzamais ir pazudis.
Un tagat melnā nāve - nakts viņu pārklāj kā mazuts.
Šaj' naktī viņš sevi atļaus paņemt - tāpec
Smaida, jo šī nakts viņu mazāk par nākamo rītu baida.
Jāizvēlas vieta un jāatrod savs mūža kaps. Šis
Stūris ar dzeramo strūklaku šķiet gana labs.
Bruģis ir tik auksts,
Bet šobrīd viņš nav izvēlīgs. Palik
Ušas nepārrautas pēdējās pāris stīgas.
Pietrūkst Rīgas, kas bildē spēlē otrā plāna lomu.
Mazās vecpilsētas, kas mēdz iekustināt domas.
Ja būtu nauda mirtu tur, bet tās jau sen nav bijis.
Aizmirsies kā lats izskatās vismaz no gada mijas.
Apmākusies diena. Mākoņus paņēma līdz. Bet s
Kats uz mēnesnīcu tāpat šķita miglā tīts.
Ūdens burbuļošana saplūda ar vēja šņākoņu. Acis ver
As ciet un mēnesi klāj miglas mākoņi.
Viņš dzird smieklus otrpus strūklakai sēž pārītis, kamēr
Viņā dzīvība sarūk tik maza kā biz-biz mārīe.
Trausla un vārīga. Laiks ir apstājies un žņaudz.
Bez laika viņš būtu laimīgs, bet tā ir pārāk daudz.
Vairs netrūkst naudas. Saule aust un viņš izelpo.
Pēdējo reizi mūžībā - kļūstot par neko.
Ierauga sevi un policistu, kas modina viņu,
Bet velti. Un noklusis skumji nolemj rāciju pie lūpām celt.
Smaidu pamana un pretī pasmaida uz nosalušo. T
Ajā brīdī sniegs sāk aizpildīt krustojumu tukšo.
2x Kur likteņi un dzīves stāsti mijās daži pavedienu gali beidzas
Tukšās avēnijās. Kur
Zemu zaru lapas bruģi paijā daudzi
Bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā.