Lēni aizaugušo ielu sāgas
Dzērāja nāve kaut kur svešumā, kad jau ziema sākas
Krīt pirmās sniega pārslas
Uz vāka ar biezu krāsu, rakstīts "Tā ir liela māksla"
Asinis uz ielas aizskalo rudens lietus lāses
Kāds iet uz bāru atkal vēl pēc tikai vienas glāzes
Rakstu lielus vārdus pāri paša bildei, kas tāpat ir lieliski saskatāma
Vienalga, ko tai triepju pāri
Pieaugu gadus piecus vēlāk nekā mani draugi
Skolotājs teica, ka man ir laba galva
Pāris gadu man tā frāze zajebal
Man patika basketbols
Laukumā, skatos uz pārējiem uz augšu, domājot, ja strauji
Nesāks augt mani kauli, tad ar mani ir cauri
Tas nebija nekas tāds, ko man gribējās skaļi paust
Puikām Kauguros nebija jūtu, ne labu, ne ļaunu
Lai tam redzētu cauri, es tad biju par jaunu
Tuss pie čaikas, man bija laba skola
Ansis mazs čalis, bet ar smagu žokli
Gribēja būt liels. Bet savā barā man bija maza loma
Tad, kad es augu, man daudz ko nozīmēja dažu domas
Agrāk vai vēlāk darīju to, ko diktē bara tonis
Ne tikai gāzu, bet uzlaidu gaisā dažus podus
Laikam jau teorijas par līdzcilvēku spiedienu bija pamatotas
Pubertāte mani panāca tikai pēc pamatskolas
Lai dabūtu, laikam nebija dabas dots
Dažiem klasē bija viena roka, kā manas abas rokas
Tā es mācījos neredzēt to, ko nepratu salabot
Atskatoties grūti pateikt, kā ir gājis man ar to
Otrpus ielai līmēju plakātu pret tavu logu
Un jutos karaliski!
Tie, kas mani nekad nedzirdēs kā savu lodi
Vismaz redzēs žogam otrā pusē manu kroni
Bija vienkāršāk, kad nezināju, kas ir introverts
Paša diagnoze- sociāla impotence
Reizēm prāts rokas prosta sašņorēja kā Timberland
Gadsimta problēmas, nē
Es tev pastāstīšu, 90% domu, tās mani apstādina
Vēl kādi iespaidi skrien tik ātri, ka es pat neredzēju, kas tā bija
Reti kad cilvēkos eju labprātīgi
Viegla trauksme, regulāra sezonāla apātija
Cik daudz no manis prasīja toreiz novilkt kreklu uz tagu
Ar Austrumu aiziet pie Žaka parepot repus uz Nabu
Jūtu, ka grimstu pat tad, kad straume visu nes uz labu
Es nāku smagi smagi, jo arī aplauzies es esmu smagi
Mani flex rindas, agresīvi teksti, manī bāri
Bet es nekad mūžā negribētu kādam darīt pāri
Dzīvoju studijā, garīgāk nekā baznīcā
Bet augu tā, ka gatavs sliktākajam būt es arī māku
Labi atceros, kas lika manīt sāpes
Bet mani neienīst nevienu no procesiem,
Kuri manī sākas Personības puses, kas palika nepamanītākas
Shout-out tam gādniekam, kurš man dalīja kārtis
Nulle pārliecības un cerību kaut ko sasniegt drīz
Bez repa huj-zin kad man vispār būtu pirmās attiecības
Tā rūgtā garša, skarbās patiesības
Kas mani jau gadiem ilgi ievelk it kā aiz matiem līdzi
Es esmu pēc trīsdesmit tur, kur gribēju būt uz divdesmit divi
Vēl dzīvojot ar mammu analizēju [?] stilu
Studēju lēni visu, kas man tagad dārgi maksā
Skatos uz šo brīdi, un neticu, ka tik tālu atnācu
Es biju drošs, ka man diez vai kāds par kaut ko maksās
Ka būšu tas čalis, kuram aiz sevis nav ko atstāt
Ka būšu bērns uz mūžu
Un gadījumā, ja tur debesīs ir kāds, kas uzmanīgi pēta mūs
Man tas ir skaidrs, šis ir svēts sūds
Ko nez vai aizskalos podā kaut kas mazāks kā grēku plūdi
No ķemeru sētas jūsu acu priekšā ņēma un uztaisīja vēsu žūksni
Tas prasīja gadus dažreiz aizkavēties mēdz mūs
Lēni aizaugušo ielu sāgas
Dzērāja nāve kaut kur svešumā, kad jau ziema sākas
Krīt pirmās sniega pārslas
Uz vāka ar biezu krāsu, rakstīts "Tā ir liela māksla"
Bet es stāstu tikai vienu stāstu
Asinis uz ielas aizskalo rudens lietus lāses
Kāds iet uz bāru atkal vēl pēc tikai vienas glāzes
Rakstu lielus vārdus pāri paša bildei, kas tāpat ir lieliski saskatāma
Vienalga, ko tai triepju pāri
Tā nav nemaz tik liela māksla