Un tumšās parādenēs, daiļā, zūdi tu vairs Vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas Bet neesmu pēc dailes nācis šeit Es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas To bija kādi pieci vienuviet ar Ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets Bij polši pievesti, tie stiķēja priekš viena Jo bija vienpadsmit un bija brīva diena Es izlikos, ka viņus nepazīstu Es, rēta, izlikos, ka dzīstu Es muku bodītē un pirku desmit olas Es viņus pazinu, tie bij' no mūsu skolas Lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā Un savu labiņumu rāda katru dienu Bet viņi nav un nebūs Nav un nebūs šitās ielas sāls Viens no tiem čaļiem tāds vecs un gluži bāls Varbūt ir dzejnieks, visu mūžu raksta Ar pieduļķotām asinīm uz bruģa tādas dzejas Kas liktu visam apstāties Un mājas truli raugās Un tiesneši rok dārzus Un mājas truli raugās Un tiesneši rok dārzus Un mājas truli raugās Un tiesneši rok dārzus Ir brīva diena Vienpadsmit un lāsts