Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši
Un dziedājuši sauli debesīs,
Kad tā no mēness blāvi atstarojas,
Kad citas tālas zvaigžņu saules viz.
Kad tā no mēness blāvi atstarojas,
Kad citas tālas zvaigžņu saules viz.
Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši
Un dziedājuši sauli debesīs,
Kad tā no mēness blāvi atstarojas,
Kad citas tālas zvaigžņu saules viz.
Tā dziedājuši, it kā mūžam
Mēs saulē sildījušies būtu,
It kā ne nakts un saltie spīdekļi.
It kā ne nakts,
Ne smagās ēnas, tumsas grūtums.
It kā ne nakts,
Ne smagās ēnas, tumsas grūtums.
It kā ne nakts...
It kā mēs būtu iecelti tai gaismas lokā,
Kas pat ar blāzmu nav mūs skāris,
It kā mēs ne ar skaliem rokās,
Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri.
It kā mēs ne ar skaliem rokās,
Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri.
Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši
Un dziedājuši sauli debesīs,
Kad tā no mēness blāvi atstarojas,
Kad citas tālas zvaigžņu saules viz.
It kā mēs ne ar skaliem rokās,
Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri.
It kā mēs ne ar skaliem rokās,
Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri.
Tā dziedājuši savu mīļo sauli,
Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz
Ar gara gaismu apstarotās
Tās mūsu tumšās debesis.
Tā dziedājuši savu mīļo sauli,
Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz
Ar gara gaismu apstarotās
Tās mūsu tumšās debesis.