Dēļ greizsirdības man beidzas cīgas
Es māku sevi sagruzīt tik meistarīgi
Dēļ "varbūt, "vai" man pazūd laiks
Turu balto karogu kā zobenu tur samurais
Dēļ prokrastinācijas ir problēmas ne mācības
Vai būšu populārs kā āksts, vai populārs kā Mārlijs
Dēļ nedrošības man ir nervozs rīts
Staigāju ar akmeni uz sirds it kā ir mezolīts
Kad ir tie svari samesti, to ir smagi panest
Vienmēr sev atgādinu – pieskati savas smadzenes
Jo tās dod citātu orkānus ciniskā formā
Es reizēm gribu domāt labāk ar jebkuru citu orgānu
Ar pimpi, kad pisties laiks, ar sirdi viss liksies nice
Jebkurā gadījumā viss būs visiem skaidrs
Šaubas permenentās, ir kā gera vēnā
Bet dienas beigās es cenšos visu to neņemt vērā
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Tā nav depresija, tas nav nekas rēcīgs
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Melanholija un cīgas, jau no pašas bērnības
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Bēdīgas dziesmas un vīns – tās ir manas vērtības
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Melanholija un cīgas, jau no pašas bērnības
Es uzrakstīju šo, kad centos kļūt par īstu vīru
Domājot, spriežot, kā sadzīvot un būt ar īstenību
Kaut kur starp pohuj un to, ka uzmanību mīlu
Ka es esmu gudrs, bet var arī uzskatīt par ībli
Ja es pacenstos, es būtu kruts projekts
Bet zini, es mīlu sevi tā kā Kurts Kobeins
Mēģinot sarakstīt tādu stafu, kam būs noiets
Lai tad slēptos no faniem, ja par to jūsmosiet
Varu teikt, ka nav manī pusaudzis, ka tas tīnis beigts
Bet par kaut ko uztraukties, tas ir dzīves veids
Stāvēju uz vietas kā totēms – acis daudz blisināju
Bet izdomātām problēmam nav risinājuma
Tās tikai noder, kad Tu komponē kādu hitu
Laiks uzņemties atbildību, nevis projecēt uz kādu citu
Sevis žēlošana diezgan seduktīva kuce
Jo tas ir egoisms tik uz negatīvo pusi
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Tā nav depresija, tas nav nekas rēcīgs
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Melanholija un cīgas jau no pašas bērnības
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Bēdīgas dziesmas un vīns – tās ir manas vērtības
Es visu savu dzīvi esmu bēdīgs
Melanholija un cīgas jau no pašas bērnības