Vai es to kaut kur biju lasījis, vai man kāds pie
Kafijas tasītes bija stāstījis, ka viņš bija lasījis
Esot jāatsakās no kaut kā, lai kaut ko iegūtu vaļā ir
Jālaiž,
Smelsies savādāk pāri malai.
Uztvēru es šo faktu pasīvi, tā, lai zinātu, ja man kāds
Prasītu, jo ar sevi to nevarēju sasiet,
Jā, esmu apkrāvies ar paunām un vēl tēmēju uz jaunām,
Ticiet man, dažiem ir vēl ļaunāk.
Man tikai rūp, lai garderobē nav robu:
Daži krekli ar logotipu "Skops", džemperi, kas visu
Mūžu grauž, jo uz tiem ir uzšūts "Skauž", Bikses
Lielībā ražotas, mīksti slinkuma kažoki, es tā kā
Daudzi – lepnumā, spītā – varētu izmest kaudzi, bet
Rītam?
Vaļā,
Mana mēle raisies vaļā,
Skaļāk, dziesma jānospēlē skaļāk,
Vaļā, apziņa man raisās vaļā,
Jāļauj vecai zālei iznīkt tā, lai ir, kur dīgt zaļai.
Un ja nu sabrucis kas vai arī pazudis sen,
Atkal kopā vāksies pa daļām,
Kā agrā aprīlī asni jaunu dzīvību dzen,
Tā man būs pamosties un vērties vaļā,
Vaļā.
Bet
Tad žoklis atkārās, klau, jo apstākļi atvarā rāva, kad
Vismazāk biju gatavs es tam
Es dedzīgi spurojos pretī un vēl noraujos par lecību
Zin, ko par atvariem stāsta, vecīt?
Tiek no tiem ārā tie, kuri ļaujās, tie, kuri paši peld
Lejā, bez kaujas
Kā tiku ārā, spļāvu saujās, mest ārā, uzskatu, vajag
Man, to, kas nav aiztikts pusgada laikā, vēl ap kaudzi
Drusku tā staigāju.
Domāju – zin, kā - ja, bet
Tomēr noder un ja tas nāk atpakaļ modē
Ko man atkal skraidīt pa bodēm?
Iekšā viss man burtiski vārās, šaubas kā blenderī maļās,
Nē, tomēr jāmet tā kaudze ir ārā
Dzirdi? Paver tās durvis vaļā!
Vaļā,
Mana mēle raisies vaļā,
Skaļāk, dziesma jānospēlē skaļāk,
Vaļā, apziņa man raisās vaļā,
Jāļauj vecai zālei iznīkt tā, lai ir, kur dīgt zaļai.
Un ja nu sabrucis kas vai arī pazudis sen,
Atkal kopā vāksies pa daļām,
Kā agrā aprīlī asni jaunu dzīvību dzen,
Tā man būs pamosties un vērties vaļā,
Vaļā.