Un uzpeldēja atmiņā atkal
Mirklis bērnības
Kad pārdzīvojums, kas manī sakāpj
Bij' tik spēcīgs, ka
Tad nolēmu es vispār vairs nejust
Lai tik pāriet tas
Līdz sapratu, ka pa pusei tveru dzīves vējus
Acīs sariesās
Un nu man kaut kas te trūkst
Bez kā ir blāvas tās dienas
Es dzīves krāsas gribu just
Lai atkal viss kopā sienās
Šai troksnī mācēt, spēt sevi sadzirdēt
Tā ir tā prasme, tā ir tā prasme
Pēc kuras tiecos es, kad blakām kāds ir te
Un še Tev - prasme pagaisa krasi
Kā sevi sajust te? Kā sevi sadzirdēt?
Aizvērtām acīm es pats sev prasu
Kā vispār sadzirdēt, ko sirdsbalss sacīs te
Kad bliež tik masīvi vēl tie basi?
No redzesloka pazuda kaut kad robežlīnijas
Un nebij' man par to pat ko jautāt, jo sen zinu jau
Ka tvēru sevi tikai caur Tevi kā pie spoguļa
Līdz attapos no tā, ka vajadzības savas arvien noguļu
Bet nu man nomoda trūkst
Šai dienai sen bija laiks pienākt
Kad mierā ar jūtām varu būt
Un skaidri viss kopā sienās
Šai troksnī mācēt, spēt sevi sadzirdēt
Tā ir tā prasme, tā ir tā prasme
Pēc kuras tiecos es, kad blakām kāds ir te
Un še Tev - prasme pagaisa krasi
Kā sevi sajust te? Kā sevi sadzirdēt
Aizvērtām acīm es pats sev prasu
Kā vispār sadzirdēt, ko sirdsbalss sacīs te
Kad bliež tik masīvi vēl tie basi
Šai troksnī mācēt, spēt sevi sadzirdēt
Tā ir tā prasme, tā ir tā prasme
Pēc kuras tiecos es, kad blakām kāds ir te
Un še Tev - prasme pagaisa krasi
Kā sevi sajust te? Kā sevi sadzirdēt
Aizvērtām acīm es pats sev prasu
Kā vispār sadzirdēt, ko sirdsbalss sacīs te
Kad bliež tik masīvi vēl tie basi