Mans organisms ārprātīgi laiku jūt,
Es strādāju bez steigas, tā tam vajag būt.
Tik īss un garš ir pseidonīms,
Kas zin, cik tālu katram jāiet mums.
Tu nedrīksti būt gadījums,
Šis laiks mums sapņos
Vēl nav noteikums.
Mans organisms sitienu pa laiku jūt,
Viss sācies beigām, jo tā tam tomēr vajag būt,
Kur negaida mūs vairs neviens,
Es jūtu visu to, ko nejūt siens.
Un nerīstos un nespārdos,
Tavs samākslotais skatiens ir alkohols.
Laiks pacēlies ir jau virs mūsu galvām,
Varbūt tik nereāls šīs jaunais prieks,
Liekas neizkustināt šo klinti,
Ārprāts cik bezcerīga straume plūst.
Šis ir mans auto aerodroms - tas,
Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas.
This is my servant, and this is my car.
I want to drink and I drive to the bar.
Mans organisms ir īslaicīga pasaule,
Viss sācies beigām, jo tā tam tomēr vajag būt.
Kur negaida mūs vairs neviens,
Es jūtu visu to, ko nejūt siens.
Un nerīstos un nespārdos,
Tavs samākslotais skatiens ir alkohols.
Šis ir mans auto aerodroms - tas,
Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas.
This is my servant, and this is my car.
I want to drink and I drive to the bar.
Šis ir mans auto aerodroms - tas,
Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas.
This is my servant, and this is my car.
I want to drink and I drive to the bar.
Šis ir mans auto aerodroms - tas,
Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas.
This is my servant, and this is my car.
I want to drink and I drive to the bar.
Šis ir mans auto aerodroms - tas,
Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas.
This is my servant, and this is my car.
I want to drink and I drive to the bar.
I want to drink and I drive