Pa slideniem jumtiem ar ielas kurpēm pāri gaismai sarkanajai Izliecies vēl tālāk pa logu, lai redzētu to, ko neredzi tu Nogaršo to, no kā visi baidās un izdzer to, no kā it kā mirst Tad sakravā mantas un aizbrauc sevi pamest, bet neaizmirst Aizsiet acis un iet pāri ceļam, un cerēt uz to, ka nebrauks neviens Aicināt visus būt īstiem un cerēt, ka kāds neizliksies Piezvanīt nakts vidū un cerēt, ka būs, kas nelamāsies Tu sākumā būsi it kā tik vājš, bet beigās tu neatdosies Tiem cilvēkiem, kas tevi grib pārveidot tādu Kāds tu būtu tiem saprotamāks