Ak, pilsētā reiz apnīk viss Pat akmens šeit ir noguris Šeit dižas domas sīkas kļūst Un patiesība lēnām pūst Pat dvēseli šeit nauda sauc Tās pilsētā vienmēr ir daudz Bet gars kā kaut kas netīrs slīd Par viņu vispār reti dzird Esmu zvērs, kas stūrī iedzīts Esmu bērns, kas iebaidīts Mani sit un lamā Ak, pilsētā tik akmens raud Jo akmens saprot, kas tam draud Ak, skulptūras tik mēmi kliedz To slimā sirds tām neaizliedz Esmu zvērs, kas stūrī iedzīts Esmu bērns, kas iebaidīts Mani sit un lamā Klausies, tu, pilsēta vaid Atstāj pilsētu Dievs dod, kaut tu saprastu Atstāj pilsētu Klausies, tu, raud, pilsēta vaid Atstāj pilsētu Tevi lūdz, kā lūdz Tevi lūdz, kā lūdz Tu redzi kā viss vaid Kā vaid Atstāj pilsētu