Kad zeme apstāsies,
Mums būs ko pastāstīt
Tiem sešiem miljardiem,
Kas miera neatzīst
Par to, ka debesīs
Mēdz teikt, ka sapratīs
Par to ko kaimiņš teiks,
Ja durvis aizkritīs
Par to cik nepatiess
Ir rīts, ja pamosties
Ir tikai pienākums,
Kurš sen līdz kaklam visiem mums
Par to ja aizslēdz durvis ciet,
Aiz durvīm kādam jāpaliek,
Jo kādam vienmēr prom jāaiziet
Par to, ja pieķers paslēpies
Aiz mākoņiem un izliecies
Par miglu debesīm.
Vienalga ko
Paspēlēsim paslēpes
Slēpies tu, bet es būšu brīvs
Varbūt, ka mūs nepieķers
Ālējoties debesīs
No putniem izvairies
Jo tie kā ierasts skries
Kaut kur uz dienvidiem
Uz gubu mākoņiem
Un nepateiks neviens
Kāpēc tā smaržo siens
Un nav kam paprasīt,
Kas notiks aizparīt
Mums lūdzu pastāstiet
Kāpēc jums durvis ciet
Kāpēc mums vienmēr šķiet
Ka kādam tūlīt jāaiziet
Un tikai lūdzu nemāciet
Mums to, kā laikus apstāties
Mums jāzin tikai to, kā ieskrieties
Un spārnos augstu pacelties
Par eņģeļiem kā pārvērsties
Kā krist un nebaidīties sasisties
Paspēlēsim paslēpes
Slēpies tu, bet es būšu brīvs
Varbūt, ka mūs nepieķers
Ālējoties debesīs
Hei, kāpēc man šķiet,
Tev vēl jāpaliek
Ķer to mākoni ciet
Lec, jo nav jau kur iet
Un tad, kad aizslēdz durvis ciet
Esmu . kādam jāpaliek
Var notikt tā, ka nesatiek
Tevi neviens
Kāpēc man šķiet,
Tev vēl jāpaliek
Ķer to mākoni ciet
Lec, jo nav jau kur iet
Paspēlēsim paslēpes
Slēpies tu, bet es būšu brīvs
Varbūt, ka mūs nepieķers
Ālējoties debesīs
Mums miljons pēc miljarda skries līdz