Iešauj man tieši krūtīs Vārdus, kas nepazudīs Ka esi tu, ka esmu es Un varbūt mēs Nospersim laiku laikam Atstāsim to vēl gaidām Dienu, kad tu apstāsies Es padošos. Un kāpēc ir tā, K laime tā sāp Nu varbūt, ka tai Tomēr samaksāts par daudz Kā paēdis suns Tā skatās uz jums Un tai nevajag vairs It nekā no mums. Baidies par to, kas iegūts Domā par to, kā pietrūkst Un atkal viss tik apnicis Nu kam tas viss Pazust starp rožu ziediem No skata tik ļoti jaukiem Un sadurties, un aplauzties Kā apstāties?