Bumbu trinu un tas sirdi silda
Kad vēl teksti bija kā prima bez filtra
Kad dzima ideja bez spārnota virsraksta
Es nekad nespētu pārdot, pirkt, prast
Man nekad nav bijis daudz, bet tieši tik cik
Lai nemīztu vispār un ar šo visu iztiktu
Nav nekā sveša palikt parādā par baša kedām
Lai ar tām pēc tam kapātu par pašu medāli
Nav nekā sveša knapi savilkt galus biļetei pietrūkst
Par ilgu esmu ārā salis
Man vajag plaukstas ar siltu dvašu piepūst
Vienā istabā pa četri, otrā tas pats
Nav laika rakstīt treku, ir jāpiepilda maks
Lai kopā uzkurītu, vajag čiriku kā satumst
Bet vēders rūc skaļāk par liriku uz skatuves
Un visu kontingentu telpā visdrīzāk es pazīstu
No kungiem, kas šķiro konteinerus svalkā
Je līdz modelēm kas atlido no Parīzes a
Studentu baram, kuri kvēli domā, ko vēl darīs a
Un bezizeju mocīti, kam ideja nav pareiza
Un muzikanti, kuru sejas rotā avīzes
Es bļaģ visus viņus pazīstu
A kāda starpība, ja kreveles kā rota
Pirksti sateipoti viens pie otra
Katru dienu un ik vasaru
Savā vietā būtu gribējis kļūt
Es par Miezi vai par Lasmani
Paralēli katru atskaņu maisu
Kā vielas spaisa bodes savā pīkā
Uz lauriem nesnaužu kaili
Jo pārāk skumji manā kompī ir bekgraunda faili
Un man ir ļoti daudz mīnusu
Kad manā plūsmā ķeras vārdi
Bet es zinu tik daudz vīrus
Kas savā garā izrādījās vāji
Bet es zinu tik daudz vīrus
Kas savā garā izrādījās vāji
Un nekā kopīga, vairs pat ne pusdienas vai tējas
Šķiet, ka morāli vienu soli esmu uzdienējis
Kā Gorans teica, "Mūsdienas ir cilvēks
Tikai cilvēku nav"
Mana sirdsapziņa māte ar posteni cēlu
A es dēls, kurš tik reti to klausa
Jo es laupu savu potenciālu
Robežai, kas ir tik trausla
Trausla, ka pat manā sejā redzams paralizēts smīns
Un kur tu esi pamodies vai kā parazīts uz grīdas
Tik zemas grīdas, ka vairs nespēj tu elpot
Grīdas, kuras vajadzētu saprast, ka es neesmu vīrs
Es negribu vilties, kamēr esmu dzīvs
Izdegušiem kalniem kraujas velti nodzīvotas dzīves
Jo es biju aizmirsis, ka nepastāv bezizmēra dzīves
Jo man ir bail velti nodzīvotas dzīves
Jo man ir bail velti nodzīvotas dzīves