Viņš mēli norijis stāv piesmēķētas telpas vidū
Un šķiet, ka elpa trūkst nu jau pāris minūtes
Neviena sajūta tā nav skārusi
Viņš vienmēr bijis imūns
Jo neticēja to, ka kaut kas pārtrūks
Pāris gadi velti izgrūsti
Tā patiesība domā viņš tikai šobrīd
Pāris stundas attiecīgā lomā nonācis šorīt
Tik jāsastumj viss somā vajag pacietīgi šo norīt
Un nevajadzīgo izgāzt podā nezaudējot savu modrību
Bet bez elpas un savas nolādētās telpas
Kura nu jau padirsta
Pārlaidis skatienu pāri ziediem, kuri drīz pamirs
Ar kilogramu nopūtas pie sevis atskārta
Bet mana greizsirdība mani plēš pušu
Dzeru tik daudz, ka drīz izsūkšu savu dvēseli tukšu
Un šie sevī dzīvojošie vārdi viņu nebaida it nemaz
Re, debesuvārti durvis vaļā lido ārā vecā draza
Jūtas kā pārbraucis pāri sev ar tanku uzsāk karu sevī
Labos sliktos zaldātus metot antidepresantu karuselī
Bet pirms nodarīt sev pāri
Viņš vēlreiz vēlas uzkavēties tajā pašā ūdenī
Tajā pašā upē
Paspējis beidzot iegūt mieru
Tavās straumēs, kuras mani viegli silda
Un, lai kāds zinātnieks izskaidro kā šī funkcija sevi pilda
Un, ja pār mūsu upēm slejas nesatricināmi tilti
Nekas mani vairs neuztrauc
Nekas mani vairs nenomāc
Tagad varam nedomāt
♪
Viegli ievainoti, bet tik smagas bruņas nesam līdzi
Spiež pie zemes it kā ārā būtu sutīgs
Izklaide ir kāra sūda rutīna